Par tiem, kas balsos PAR

by Vjačeslavs

18. februāra referendums ir nozadzis Latvijas sabiedrības domāšanu, visas pārējās politiskās tēmas ir palikušas tā ēnā. Tas būtu pareizi un saprotami, ja būtu kaut cik maza iespēja, ka 19.februāra rītā mēs tiešām pamostos valstī ar divām valsts valodām. Krievu valoda nekļūs par otro valsts valodu, bet ir ļoti iespējams, ka līdz 300 tūkstošiem Latvijas pilsoņu nobalsos PAR. Man ir bail, ka 19. februāra rītā mēs pamodīsimies valstī, kurā naids un neuzticēšanās sasniegs kritisku līmeni. Man ir bail, ka referenduma rezultāts un cīņa pret „nelojālajiem“ līdzpilsoņiem nozags mūsu domāšanu vēl uz vairākiem mēnešiem. Mēs nedrīkstam to atļauties.

Es gribu parunāt par cilvēkiem, kas 18. februārī balsos PAR. Viņu ir daudz, viņiem ir ļoti dažādas argumentācijas un šīs argumentācijas ir jāsaprot, pirms kāds sāks analizēt referenduma rezultātus.

„Latvija ir Krievijas sastāvdaļa, nekāda neatkarība viņiem nepienākas“

Jā, Latvijā ir cilvēki, kuru attieksme pret Latvijas valsti un tās pamatprincipiem ir tieši šāda. Labā ziņa ir, ka šo cilvēku nav daudz. Viņu ir ļoti-ļoti maz. Es pieņemtu, ka viņu ir tikpat daudz, cik cilvēku, kas visus nelatviešus aizsūtītu pēc adreses „Koferis, stacija, Krievija“.

„Krievu valodai pienākas lielāks valsts atbalsts“

Ir pietiekami daudz cilvēku, kas uzskata, ka krievu valodai jābūt lielākai nozīmei tajās pašvaldībās, kur ir liels krieviski runājošo īpatsvars. Parasti tiek runāt par ielu nosaukiemiem abās valodās un iespēju vērsties pašvaldības iestādēs ar iesniegumiem dzimtajā valodā. Nedomāju, ka ir kāds, kas izlasa zīmi „Turgeņeva iela“ un domā ka atrodas Puškina ielā. Tajā pašā laikā Rīgā un Latgalē ir daudz gados vecu cilvēku, kuriem latviešu valoda sagādā grūtības un viņu iespējas komunicēt ar pašvaldības iestādēm ir ierobežotas.

Daudziem latviešiem šīs prasības šķiet neadekvātas un vairākums no latviešiem noteikti negrib redzēt zīmi “улица Бривибас” pašā Rīgas centrā. Tomēr visiem latviešiem jāzin, ka šīs prasības nav kādu krievu šovinistu Kremlī rakstītie murgi, bet gan starptautiskās saistības, ko Latvijai bija jāuzņemas, parakstot Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.

„Lai valdība redz, ka mēs arī dzīvojam Latvijā”

Šo argumentāciju ir grūti konkretizēt, bet izskatās, ka tieši gadiem ilgi sakrājies apvainojums pret valdošo eliti gan par krievvalodīgo iedzīvotāju ignorēšanu, gan par valstī esošo ekonomisko situāciju būs galvenais iemesls, kāpēc desmitiem tūkstošu Latvijas pilsoņu balsos PAR.

Vairākumam Latvijas krievu bija jāiziet cauri naturalizācijas procesam, kuru daudzi uzskatīja par pazemojošu. Būdams gados jauns cilvēks, es biju ļoti pārsteigts, kad uzzināju, ka pilsonības iegūšanas process bija ārkārtīgi sarežģīts līdz pat 1998. gadam (kad šis jautājums pat tika izskatīts referendumā). Vairāk par to referendumu var izlasīt žurnāla IR mājaslapā.

Vairākumam krievu nevajag jau pieminēto zīmi „Улица Бривибас”, bet diez vai kādam patiks, ka tavas valsts valdība ignorē starptautiskās konvencijas tikai tad, kad runa iet par tavu interešu un tiesību aizsardzību. Jāpiemin arī 2007. gadā izskanējis EP Cilvēktiesību komisāra viedoklis, ka veids, kurā šī konvencija tika ratificēta Latvijā  nostiprināja minoritāšu pārstāvju vidū institucionalizētas marginalizācijas iespaidu.

Nesenie politiskie notikumi it īpaši parakstu vākšana par izglītību tikai valsts valodā un drāma ap Saskaņas centra ņemšanu/neņemšanu koalīcijā tikai nostiprināja šo vēlēšanos atgādināt valstij par savu eksistenci.

Iespēja iegūt izglītību dzimtajā valodā ir ārkārtīgi svarīga Latvijas krievu kopienai. Pietiek vien atcerēties, ka 2004. gada mazākumtautību skolu reforma izraisīja lielākos politiskos protestus pēc neatkarības atgūšanas. „Visu Latvijai” rīkotā parakstu vākšana bija brīnišķīga reklāma šim politiskajam spēkam, bet diemžēl izraisīja nevajadzīgu spriedzi un neuzticēšanos krievvalodīgo vidū.

Politiskais cirks pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, manuprāt, bija tas katalizators, kas ļāva savākt nepeciešamo parasktu skaitu, lai 18. februārī notiktu referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu. Vienotībai un ZRP bija ļoti skaidra izvēle starp Saskaņas Centru un Nacionālo Apvienību. Bet simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu savu izvēli jau bija izdarījuši, nobalsojot par Saskaņas Centru. Izvēloties Dzintara nacionālistus, Vienotība un ZRP ir ne tikai ignorējuši šos krievvalodīgus vēlētājus, bet ir izvēlējušies politisko spēku, kas aktīvi cīnās pret šo vēlētāju interesēm.

Drūmā ekonomiskā situācija, manuprāt, arī veicina protesta balsojumu. Jūs prasīsiet, kā var saistīt bezdarba līmeni ar valsts valodas jautājumu? T.s. latviešu partijas (daudzas no kurām ir vai bija diezgan negatīvi noskaņotas pret krievu kopienu) ir stūrējušas valsts ekonomisko politiku visus šos gadus. Tāpat kā PSRS periods latviešu vidū tiek saukts par „krievu laikiem”, 20 gadi kopš neatkarības atgūšanas ir bijuši latviešu laiki. Valdības politiķi runā par krievu lojalitāti, bet cik lojāls tu vari būt valstij, no kuras jābrauc prom uz Angliju vai Īriju?

Ko darīt 19. februārī?

19. februārī es lūdzu visus atcerēties, ka tikai ārkārtīgi maza daļa no tiem, kas nobalsoja PAR, tiešām grib pārkrievot Latviju. Vairākums grib dzīvot Latvijā, kur tiek respektētas minoritāšu tiesības, kur viņu viedoklis tiek uzklausīts, viņu piedalīšanās politiskajos procesos nav ignorēta un viņi tiek uzskatīti par līdzvērtīgu sabiedrības daļu, nevis komunistu kolonistiem.

Tai vietā lai meklētu ienaidniekus tur, kur viņu nav, es aicinu visus uzrakstīt vēstuli Saeimas deputātiem, kurus Jūs ievēlējāt, un prasīt viņiem, kāds ir viņu rīcības plāns, lai kaut kas tik muļķīgs kā 18. februāra referendums mūsu valstī nekad neatkārtotos.

P.S. Par referenduma matemātiku un tai neatbilstošu valdības aģitāciju jau sen ir uzrakstījis Klāvs Sedlenieks. Silti iesaku arī Jāņa Stroda ierakstu par publiskās diskusijas līmeni un „patieso patriotu“ argumentāciju.